English Русский
IMG_2503.JPG
 

Ieskats maizes vēsturē

Maizes pirmsākumi meklējami apmēram 15 tūkstošus gadus atpakaļ, kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Kad cilvēki iemācījās iegūt uguni, šķidro graudu putru jau varēja uzcept, bet vēlāk no biezākas putras pagatavot arī pirmos plācenīšus. Pagāja vairāki gadu tūkstoši un tikai tad cilvēki iemācījās pagatavot maizi no raudzētas mīklas.

Tas bija apmēram pirms 5. - 6.tūkstošiem gadu, kad senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi. Viņi bija pirmie, kas iemācījās ieskābēt un uzraudzēt mīklu, no kuras ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Maizes cepēja profesija tika turēta augstā godā, to apliecina arī uz kādas faraona kapeņu sienas attēlota detalizēta maizes gatavošana. Maizes cepšanas māksla no Ēģiptes aizceļoja uz Grieķiju un Romu.

Daudzus tūkstošus gadu maizes ražošanas tehnoloģija un tehnika praktiski palika bez izmaiņām. Smagais cepēju darbs Senajā Romā gandrīz neatšķīrās no nogurdinošā maiznieku darba cariskajā Krievijā XX gadsimtā. Ilgus gadus maizes ražošana bija ļoti neattīstīta rūpniecības nozare.

Pasaulē līdz 16.gs. maizes cepšanai galvenokārt izmantoja miežus, savukārt mūsdienās, visplašāk izmanto kviešus. Gadsimtiem ilgi graudaugi ir cilvēku svarīgākie pārtikas produkti. Eiropā un Ziemeļamerikā visplašāk izmanto kviešus, Ziemeļu un Austrumeiropā arī rudzus, bet Dienvid- un Vidusamerikā galvenokārt - kukurūzu, Āfrikā – prosu un Āzijā rīsus.

Latvijā sākotnēji uzturā lietoja neraudzētu maizi, taču nav datu, kad īsti mūsu senči sākuši raudzēt mīklu. Maize pirmsākumos tika cepta mājas apstākļos, bet līdz ar tirdzniecības attīstību un iedzīvotāju pieplūdumu pilsētās, pieauga arī pieprasījums pēc maizes. 14.-15.gs. Latvijas pilsētās tika dibinātas primitīvas maizes ceptuves, kurās maizi cepa visu diennakti, un tā radās jauns amats - maiznieks.

Maizes ražošana Latvijā uzplauka 20gadsimta 20-30 gados. Gan pilsētās, gan laukos darbojās liels skaits privāto ceptuvju. Liela daļa darbu ceptuvēs bija mehanizēta, savukārt mazajās – pārsvarā bija roku darbs. Katram meistaram bija savi noslēpumi, kurus citiem neizpauda.

1940. gadā pēc Latvijas Republikas okupācijas padomju vara nacionalizēja miltu un maizes ražošanu no privātiem īpašniekiem. Kara laikā praktiski visi uzņēmumi tika izpostīti, bet pēc kara maizes ražošanu bija jāpārkārto - no klona maizes cepšanas uz maizes cepšanu formās, šādā veidā varēja izcept lētāku maizi un ietaupīt miltus.

Tikai 20. gs. 80. gados maizes cepšanai Latvijā tika pievērsta lielāka uzmanība un pamazām atjaunojās tradicionālās rudzu klona maizes cepšanas tradīcijas. Šajā laikā attīstījās rūpniecība, paaugstinājās iedzīvotāju dzīves līmenis, palielinājās ienākumi, bet maize zaudēja nozīmi kā lēts un sātīgs pārtikas produkts. Pirms 100 gadiem maizes patēriņš bija vismaz divas reizes lielāks nekā šodien.

Mūsdienās maizes cepšana notiek lielos, vidējos un mazos uzņēmumos ar jaunām automatizētām, ekonomiskām un modernām iekārtām, kas ne tikai atvieglo darbu, bet ļauj iegūt nemainīgas kvalitātes izstrādājumus. Attīstoties dzīves ritmam arī maiznieki izmanto tehnoloģijas, kas ļauj maizes gatavošanas procesu saīsināt, nezaudējot maizes garšas, smaržas un mīkstuma struktūras īpašības. Lai gan ražošanas process atbilstoši laika prasībām ir modernizēts un attīstīts, tomēr arī šodien neiztikt bez maiznieku meistaru zināšanām un pieredzes, maiznieku knifiem un maziem noslēpumiem.